Kad lietus tuvojas

/ŠODIEN priekšvārds - pastāstam/
Kaut kur uz rietumiem no Rīgas tas viss notiek. Reāli/ taustāmi.  Pa pusei izdomātā stāstā daži vārdi var sakrist ar īstajiem uz pasaules, bet daži - apzināti mainīti. Stāstā nevienam nav personiskas pretenzijas ne pret vienu. Mjā...

Tā bija tādas garlaicīgas sarunas diena.  Nekādi radoši momenti gaisā neizsprāga. Maira putekļainā un saulainā pavasara novakarē ienāca pie producenta ofisā un saka:
- Man ideja par šovu ir gatava. Laiks rīkoties. Daba ir nokratījusi ziemas važas, un zāle pakāpeniski sāk zaļot.
- Vai ne?
* Maira: - Laiks negaida, līdz īstajam karstumam nedaudz atlicies... - no atkārtotajiem vārdiem sievietei pat elpa aizsitās.
- Ko tad pati gaidam...
* - Gaidu lietainu dienu.
- Jā, laika apstākļi darbojas pēc sava nevis pēc mūsēja - plāna.
* - Nevaru vien sagaidīt...
- Jāprot gaidīt...
* - Mūsu darbs ir tik atkarīgs no mākoņiem pie debesīm...
- Tas gan. - Producents no sarunas kļuva nervozs.
* - Vai atļausiet iet un darīt?
- Darīt! Un vēlreiz darīt! Darīiiiiiiiiiiiiiiiiiiit!
* - Kad jāsāk darīt?
- Jau vakar! - Maira jau nosvīda, bet reizē ķermeni pārņēma "skudriņas" no domas, ka gaidīšana jau pārvērtīsies aktīvā rīcībā.







Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Lietus sandaļu apskats - caurspīdīgas iešļūcenes ar vairākām siksniņām